Vijciema Celītkalns ir viens no Valsts nozīmes arheoloģiskiem pieminekļiem, jo tas savulaik ir bijis pilskalns, jeb precīzāk pagaidu nocietinājums ienaidnieku uzbrukumu gadījumā.  Tā platība aizņem aptuveni 3 ha un  paceļas 22 m pār apkārtni.

Kalna nosaukums cēlies no tuvējo māju “Celīšu” vārda, tās saimnieks muižas reformas laikā pārcelts no mežiem uz dzīvi pie kalna. Tur atradusies pirmā skola Vijciemā, ko dusmās Muižkungs licis ierīkot Celīšu mājās , jo tās saimnieks bijis aktīvs skolas izveides atbalstītājs. Mūsdienās senajās Celīšu mājās atrodas bērnudārzs. Viena no hipotētiskajām centrālas Latgaļu pils-Beverīnas atrašanās vietām, kas tomēr ir mazāk pieņemama versija. Nocietinātā vieta vairāk uzskatāma par pileni (pagaidu nocietinājums ienaidnieka uzbrukuma gadījumā) nekā par pilskalnu, un novada administratīvu centru. Viena kalna nogāze ir bez izteikta slīpuma, kas varētu būt radusies kalna daļu noarot lauksaimniecībai. Uz vienas kalna nogāzes atrodas liels akmens. Agrākos laikos bērni baidīti, ka zem akmens dzīvo ragana, vai pats velns. Akmenī ir iekalumi ar iniciāļiem par godu pirmā teātra izrādes rīkotājiem 1878 gadā. Nogāzē, kurā atrodas akmens saskatāmas senu vaļņu pēdas.

Teika par Celītkalna akmeni.

“Kur tas viens vienīgais pamatīgais Celītkalna akmens radies, to Dies vien zina. Bet veci ļaudis runājuši, ka senos laikos akmens bijis pašā kalna galā, kur atradusies sena Latviešu pils. Kad Vācu baroni uzkundzējušies, kāds no viņiem licis velt no kalna akmeni lejā uz muižas priekšu. Bet no tā, ka akmens aiztikts, barons sasirdzis un nomiris. Citā stāstā baronu perkons saspēris, un tam akmenim neviens vairs nav kēries klāt”.

No A.Gobas grāmatas “Ceļš uz Bitarīnu “, aizraujošs kultūrvesturisks tēlojums ar plašu vietējo laužu sniegto materiālu.