07.01.2016
Lugažu muiža un parks

Lugaži bijusi ordeņa vasaļa pils. Pirmo reizi tā dokumentos minēta 1431.gadā, kad Lugažos mita Klāvs no Ludes.  Līdz mūsdienām no pils nekas nav saglabājies un par pils iznīcināšanas laiku senrakstos ziņas nav atrodamas. Tiek pieļauta iespēja, ka pils uzspridzināta Ziemeļu kara laikā.

 

Saglabājies muižas saimniecības ēku komplekss, labi saglabājušies ir parka fragmenti, aleja un ūdenstilpne. Kompleksam ir interesants telpiskais izkārtojums ari ēkas gan arhitektūras ziņā, gan materiālā ziņā liecina par to, ka celtas atšķirīgos laikos, līdz ar to grūti nojaušama muižas kompleksa centrālā daļa.

 

Ar muižu saistās aizraujošs notikums – zelta meklēšanas kampaņa. Sākoties Ziemeļu karam, t.i. ap 1700. g. muižas īpašnieks noracis zeltu, un pats aizbraucis uz ārzemēm. Atpakaļ tā arī neatgriezās. Viņa radinieki 1938. vai 1939. gadā organizējuši zelta meklēšanu. Nolīguši 20 strādniekus, kuri veselu gadu muižas teritorijā meklējuši zeltu. Šajā procesā radinieki iztērējuši kaudzi naudas, bet bagātības tā arī neatrada.

 

1898.g. Lugažu muižā dzimis Jānis Otto Vitiņš, Latvijas brīvības ciņu dalībnieks (virsseržants Kurzemes artilērijas pulkā). Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni par ciņu 1920. gada 26. janvārī pie Klukovas ciema Latgale.

 

Teika:

Par Sidrabkalniņa naudas lādi.

 

Tas bijis sen, vēl sirotāju laikos. Gar Sidrabkalniņu jau tolaik vedis ceļš, pa kuru karotāju pulki nākuši un gājuši. Gan no igauņu zemēm uz Vidzemi, gan arī pretējā virzienā. Vienureiz liels pulks ar bagātu laupījumu devies mājup uz Igauniju. Tam dzinies pakaļ Vidzemes ķēniņa karaspēks, kas bijis vēl lielāks. Tad sirotāji apkāvuši visus lopus un sagūstītos cilvēkus, aprakuši kalniņā lādi ar sudrabu un paši laidušies mukt. No tās reizes kalniņam nelaba slava. Vēl muižu laikos tur balti ķēmi spokojušies, raudādami sieviešu balsīs, citreiz sudraba gabali spīdējuši kā ogles. Kas gājis tur apslēpto mantu meklēt, tam visādas kaites piemetušās un drīz vien bijis jānomirst. Vecie ļaudis stāstījuši, ka sidrablāde esot noburts, tāpēc jāzina pareizie vārdi, jo citādi racējam tā nedodoties rokā. Kalniņu savā laikā apsēduši arī laupītāji, kuri bez žēlastības aplaupījuši un situši ceļa braucējus. Tiesa, klīdušas arī nevalodas, ka tie nemaz neesot bijuši laupītāji, bet gan lādes sargi, kuri aprakti kopā ar sudrabu un aiz gara laika sākuši atkal plosīties.

 

Pier. 1963.g.3.jūl.

Teic. Z. Dzenis, valcēnietis,

kurš teiku dzirdējis no tēva.

 

Nostāsts:

 

No Lugažu evanģēliski luteriskās baznīcas pagrabiem gājusi apakšzemes eja uz Lugažu muižu un tālāk uz ordeņa pili Ērģemē. Tā pat arī no Valkas pa apakšzemes ejām, ejot no vienas pils uz otru, esot bijis iespējas aiziet uz Fellīnu Igaunijā (tagadējā Vīlande, Viljandi aprinķis)

 

Atrašanās vieta: Lugaži, Valkas pagasts.

GPS 57o45’52’’ 25o57’19’’

Atrašanās vieta kartē: šeit

Kartes avots: Baltic maps

 

Rakstam vēl nav pievienoti komentāri.