"Lejaskukri" ir vieta, kur mitinās vairāk nekā 100 gadus senas koka mājas un dzeguļu paksis, kā arī tikpat senas dzimtas vērtības.

Šajās sienās priecājušies, raudājuši, bažījušies par nākotni, sūri strādājuši, ķīvējušies un mīlējušies vienas dzimtas ļaudis 149 gadu garumā, un mājas ir izdzīvojušas, piedzīvojušas un pārdzīvojušas gan laikus, gan ļaudis. Šeit allaž saimniekojušas radošas dvēseles.

Neskatoties uz grūtiem laikiem un dažkārt pārcilvēcīgi smagiem lauku darbiem, bez kuriem šādā sētā neizdzīvot, “Lejaskukri” allaž bijuši dzīvīguma, prieka un līksmības avots tuviem un tāliem, tur vienmēr rīkotas ļaužu sanākšanas ar muzicēšanu, dziedāšanu un lustēšanos. Šis viesmīlības gēns ir pārmantots no paaudzes paaudzē, “Lejaskukru” mājas aizvien pulcē radus un draugus gan ikdienā, gan svētkos. Katrs, kurš atbraucis, tiek aptekalēts uz to labāko.

Sētas centrs ir “jaunā” māja, kura celta ap 1870. gadu, vienlaikus ar klēti. Pārējās divas klētis pieradušās klāt laika gaitā, senčiem sastiķējot tās no citām ēkām – visticamāk, kūtīm un šķūņiem, kas redzami senās fotogrāfijās. Labā stāvoklī saglabājušās arī divas kūtis ar šķūņiem – vienā turētas govis, teļi, cūkas, mājputni un truši, otrā – zirgi. Visas ēkas celtas guļbūves tehnikā, izņemot kūts galos esošos šķūņus.

Svarīgs sētas elements ir arī melnā dūmu pirts, kura ir precīza ap 1960. gadu nodegušās pirts replika un būvēta tūdaļ pēc priekšteces bojāejas. Visas ēkas, izņemot pavisam nelielus pilnveidojumus, saglabājušas savu sākotnējo veidolu.

Dzīvojamās ēkas iekšpuse ir piedzīvojusi attiecīgajam laikmetam atbilstošus  uzlabojumus. Līdz ar elektrības ierīkošanu ap 1950. gadu telpu sienas tika, kā toreiz mēdza teikt, “izšiktorētas” – izsistas ar skaliņiem, uz kuriem tika uzstrādāts apmetums. Arī laukos ienāca pilsētas dzīvokļu sienu krāsojums ar “rullīša ornamentu” un interjera elementi – tahtas, klubkrēsli, plastmasas lampas, voiloka un linoleja grīdas segumi u. c. Ap 20. un 21. gadsimta miju pamazām tika uzsākta dzīvojamās mājas iekštelpu atjaunošana un iekārtošana atbilstoši lauku māju stilistikai. Mājas lepnums ir pilnībā restaurētie dzīvojamās istabas griesti, kuros iedzītais līkstes riņķis aizvien liecina par aizgājušo laiku dzīvesveidu. Pateicoties dažu mājas iemītnieku entuziasmam, arī tajos laikos, kad senlaicīgais interjers – īstu amata meistaru darinātas gultas, kumodes un skapji nebija īpašā vērtē, tas tika saglabāts un nu ir atgriezies goda vietā. Saglabāta arī bagātīga seno darbarīku, mājsaimniecības ierīču un priekšmetu kolekcija, kas izvietota apskatei divos senajās ēkās ierīkotos muzejos, kuri vienlaikus pilda arī viesu izguldināšanas un zaļumbaļļu rīkošanas vietas funkcijas.

Telefona numurs: 29218718

1930.gads

2015.gads

Baltais “lounge” uz klētsgrīdas – iemīļota vieta sarunām un dienvidus snaudienam.

No divām citām ēkām sastiķēta klēts. Ar laiku tā kļūst skaistāka un skaistāka. Fasāde aizvien mainās. Dienvidu pusē tā ir saules nocepināta spilgti brūna, ziemeļu pusē tai ir tā īpašā, pelēkā guļbūves krāsa, kuru veidojis laika ritējums un daba.

Klēts, kurā ierīkots sievu lietu muzejs un iekārtotas naktsmītnes viesiem.

Foto no "Lejaskukru" saimnieku arhīva